Man ir četrdesmit deviņi gadi, un pēdējā laikā esmu pamanījusi, ka man ir bail sākt jaunas iepazīšanās. Vakaros es bieži apsēžos dīvānā, atveru kādu iepazīšanās lietotni un vienkārši šķiru profilus.
Tajā brīdī es parasti sajūtu tādu dīvainu, aukstu sasprindzinājumu iekšā. Tas nav patīkams satraukums, bet drīzāk bailes atkal piedzīvot vilšanos.
Ārā ir pavasara sākums, klāt ir 8. marts, bet vakaros vēl joprojām gribas to mājas mieru un klusumu. Es pieķeru sevi pie domas, ka man vienkārši ir bail veltīgi tērēt savu laiku. Man ir bail uzdurties tukšumam, kas slēpjas aiz glītām bildēm un tiem it kā asprātīgajiem aprakstiem.
Bieži vien šķiet, ka aiz tā visa būs cilvēks, kuram man būs jāizpatīk vai jātēlo kāda loma. Bet es vairs negribu nevienam pielāgoties – es gribu vienkārši būt es pati.
Tā reiz man teica kāds paziņa, un šie vārdi man tiešām aizķērās atmiņā. Tāpēc es nolēmu par to aprunāties ar cilvēkiem, kurus es pazīstu jau sen un kuriem es uzticos. Tie ir trīs vīrieši – inteliģenti, stabili un dzīvē daudz sasnieguši.
Viņiem visiem ir pāri četrdesmit, un viņi visi jau gadiem ilgi dzīvo vieni. Lai gan mūsu sarunās ik pa laikam pavīd tēma par to, cik forši būtu, ja mājās būtu siltums, ģimene un kopīgas vakariņas, viņi joprojām ir vieni.
Es viņiem katram uzdevu vienu un to pašu jautājumu: “No kā tev īsti ir bail?” Viņu atbildes bija negaidīti atklātas. Mēs tepat, Latvijā, mierīgi sēdējām pie kafijas un runājāmies, kamēr ārā pa logu jau spīdēja tā pirmā, spožā marta saule, kas pa dienu gaisu pamanās iesildīt pat līdz deviņiem grādiem.
Zigmāra stāsts: “Es negribu būt tikai funkcija vai ērts maciņš”
Zigmārs ir piecdesmit divus gadus vecs vīrietis, kuru daudzi raksturotu kā “īstu vīrieti”. Viņam ir savs neliels bizness, viņš stingri stāv uz kājām un savām rokām ir uzcēlis māju Pierīgā. Pirms aptuveni desmit gadiem viņš izšķīrās no savas pirmās sievas, un šis process viņam bija emocionāli un finansiāli ļoti smags. Mēs sēdējām viņa plašajā dzīvojamā istabā, kurā telpa šķita nedaudz par lielu vienam cilvēkam.
— Zini, es tajās attiecībās ieguldīju visu, — Zigmārs lēni teica. — Un es nerunāju tikai par naudu. Es tiešām būvēju mūsu kopējo dzīvi. Strādāju, lai mums būtu māja, labas mašīnas, lai bērni varētu mācīties labās skolās un sievai ne par ko nebūtu jāuztraucas. Es biju pārliecināts, ka tāda ir vīrieša atbildība – parūpēties par visu.
Taču dzīve apmeta kūleni. Sieva aizgāja pie cita, un šķiršanās laikā viss, kas bija būvēts gadiem, tika sadalīts uz pusēm. Māju nācās pārdot, biznesu – daļēji reorganizēt. Zigmāram palika uzturlīdzekļu maksājumi un tāda tukšuma sajūta, it kā viņš būtu bijis nevis mīļotais vīrietis, bet gan vienkārši ērta funkcija.
— Es jutos kā bankomāts, — viņš turpināja. — Kamēr nauda plūda un viss bija labi, es biju vajadzīgs. Tiklīdz sākās grūtāki laiki, mani kļuva viegli aizvietot. Un tagad, kad es aizeju uz randiņu, es nespēju to aizmirst. Man pretī sēž kopta, simpātiska sieviete. Viņa stāsta par saviem ceļojumiem, par izstādēm un jogu. Bet es vairs neredzu viņu. Es savā galvā redzu skaitītāju.
Zigmārs neslēpj, ka viņa prāts automātiski sāk rēķināt: vakariņas, ziedi, kopīgas brīvdienas Siguldā vai kaut kur tālāk. Tas nav tāpēc, ka viņam būtu žēl naudas. Nauda viņam ir. Tās ir bailes no tā, ka viņu atkal novērtēs pēc maciņa biezuma, nevis pēc tā, kas viņš ir kā cilvēks. Viņš negrib būt tikai sponsors, bet gan cilvēks, kuru pieņem arī tad, ja neiet tik labi.
Kārlis: Kad miers kļūst svarīgāks par visu
Kārlis ir pavisam citāds. Viņam ir četrdesmit deviņi gadi, viņš strādā IT jomā un lielu daļu laika pavada savā dzīvoklī Rīgas centrā. Viņš nekad nav bijis precējies, un viņa mājoklī valda apbrīnojama kārtība. Katrai lietai ir sava vieta, un katram vakaram ir savs rituāls. Mēs satikāmies nelielā kafejnīcā, un ārā jau bija jūtama pirmā pavasara dvesma.
— Es atnāku mājās, — Kārlis mierīgi stāstīja. — Nolieku apavus tieši tur, kur tiem jāstāv. Ieslēdzu stāvlampu ar to silto gaismu, kas man patīk. Uzvāru savu tēju mīļākajā krūzē. Apsēžos un izbaudu klusumu. Manas grāmatas plauktā stāv tā, kā es gribu, un neviens tās neaiztiek. Tā ir mana pasaule.
Viņš saka, ka gadu gaitā ir burtiski saaudzis ar šo mieru. Doma par to, ka viņa dzīvē varētu ienākt kāds cits, kurš šo kārtību izjauks, viņu patiesībā biedē. Viņš ir mēģinājis veidot attiecības, taču brīdī, kad sieviete paliek pa nakti, sākas “problēmas” – mantas vannasistabā, mati izlietnē vai vēlme runāt tieši tad, kad viņam gribas klusumu.
— Es saprotu, ka tas skan dīvaini. Bet es tiešām baidos, ka dzīve kopā ar kādu man būs grūtāka nekā dzīve vienam. Teorētiski es gribu tuvību, bet praktiski es vairs neesmu gatavs atdot ne kripatiņas no sava miera. Haoss mani biedē. Un jo vecāks es palieku, jo grūtāk ir iedomāties, ka es varētu kādam pielāgoties.
Raitis: Bailes nebūt “līmenī”
Raitis ir piecdesmit gadus vecs vēstures skolotājs. Viņš dzīvo nelielā vienistabas dzīvoklī, ir divreiz šķīries un viņam ir divi pieauguši bērni. Viņš ir sirsnīgs, gudrs un ļoti kārtīgs, taču viņš klusībā sevi uzskata par neveiksminieku, salīdzinot ar citiem sava vecuma vīriešiem. Mēs staigājām pa parku, vērojot, kā kūst pēdējais sniegs.
— Paskaties uz maniem vienaudžiem, — Raitis teica, norādot uz dārgām mašīnām. — Viņiem ir uzņēmumi, lielas mājas, ceļojumi. Bet man ir tikai skolotāja alga un dzīvoklis tipveida mājā.
Viņa lielākās bailes ir neatbilstība mūsdienu prasībām. Viņš ir pārliecināts, ka sievietes viņa vecumā meklē tikai veiksmīgus un nodrošinātus vīriešus. Viņš nebaidās no atteikuma, bet gan no tā, ka ieraudzīs sievietes acīs vilšanos vai žēlumu, kad viņa sapratīs viņa reālo materiālo stāvokli.
— Es baidos no jautājuma, ko viņa varbūt neuzdos skaļi: “Kāpēc tu līdz piecdesmit gadiem neko vairāk neesi sasniedzis?”. Man ir kauns par savu statusu, un šis kauns mani aptur vairāk nekā jebkas cits.
Lasiet tālāk, lai uzzinātu, ko es sapratu pēc šīm sarunām un vai ir iespējams sākt visu no jauna
